Vai kāds spēj iedomāties Ziemassvētkus bez patīkamās skuju smaržas istabā un krāsaino rotājumu kompozīcijas? Visticamāk, tie nebūtu īsti svētki. Ziemassvētku eglīte (Picea) ir šo svētku īstā karaliene, kuras izdaiļošanā piedalās visa ģimene. Varbūt šī tradīcija tik ļoti iesakņojusies mūsu sirdīs arī tādēļ, ka tās aizsākumi rodami 15. - 16. gs. tieši Skandināvijas un Baltijas valstīs. Ceļojums Ziemassvētku eglīšu pasaulē ir kā nebeidzams stāsts, un jaunākais tā turpinājums vēsta, kā audzēt eglītes podiņos. Jaukā ideja saglabāt eglīšu daiļumu arī nākamajiem gadiem saistīta ar lielu atbildību un daudziem ļoti būtiskiem kopšanas noteikumiem. Vai vēlies izmēģināt savus spēkus eglītes dzīves pagarināšanā? Tas noteikti būs ieguldīto spēku vērts.

 Ziemassvētku eglītes ir daudzgadīgi un ziemcietīgi skujkoki. Formas ziņā tās var būt gan piramīdveidīgas, gan koniskas. Savvaļā egles aug tikai planētas ziemeļu puslodē - mērenajā un subarktiskajā joslā. Interesants ir eglīšu rotāšanas tradīcijas izplatības ceļš. No Eiropas ziemeļu daļas eglīšu rotāšanas maniere parādījās Francijā, un vēlāk arī Vācijā. 19. gs. vidū eglītes nonāca ASV, un drīz vien tika uzsākta mākslīgo eglīšu izgatavošana. 20. gs. radās bažas par intensīvo skujkoku izciršanu, tāpēc daudzviet tās aizliedza. Un tomēr tradīcija izrādījās spēcīgāka par likumu - cilvēki sāka veidot lielas egļu audzes, un 20. gs. to ciršana un rotāšana bija iemīļota svētku sastāvdaļa visās lielākajās pasaules pilsētās. 

 Latvijā savvaļā aug tikai parastā jeb Eiropas egle (Picea abies), taču veikalos un stādaudzētavās pieejamas galvenokārt trīs populārākās sugas. Jau minētā parastā egle var izaugt līdz pat 4m augsta un 2m plata. Sudrabegles (Picea pungens f. glauca) atšķiras ar savām sapņaini zilajām un nedaudz garākām skujām. Tā var sasniegt pat 15m metru augstumu, un izplesties veselu 4m platumā. Sudrabegles aug diezgan ātri, labi pakļaujas apgriešanai. Trešā populārākā suga ir Kanādas egle (Picea glauca) - tā ir arī visaugstākā, sasniedzot 20m augstumu un 4 - 5m platumu. Šai eglei ir visblīvākais sazarojums un visīsākas skujas. Īpatnējs ir Kanādas egles augšanas ātrums - sākumā tā strauji paaugas, taču pēc tam attīstās lēnāk. Skujas no sākuma, tikko uzplaukušas, ir gaiši zaļā krāsā, bet vēlāk tās kļūst zilganzaļas. Reizēm manāmas arī Serbijas egles (Picea omorika), kuru skujām otra puse ir balta, un, kad to maigie zari ziemā apsarmojuši, liegi šūpojas vējā, skats ir brīnišķīgi skaists. Veikalos piedāvātās konteineros audzētās egles lielākoties ir dzimušas Latvijā, atšķirībā no cirstajām eglītēm, kas var būt ievestas no ārvalstīm.

 Izvēloties labāko podiņstādu, jālūko, lai tas būtu audzēts vietējās stādaudzētavās. To, vai augs jau nav pārlieku izkaltis vai satraumēts, var pārbaudīt ļoti vienkārši - saliecot kādu skujiņu. Tai jābūt elastīgai, nevis jāpārlūst. Vēlams stādu iegādāties un ienest siltajās telpās iespējami vēlu. Tas nedrīkst atrasties pie radiatoriem un citiem siltuma avotiem, jo pārmērīgais siltums veicinās skuju nokalšanu. Augu nevajadzētu turēt siltā istabā ilgāk par 10 dienām, tamdēļ pēc Jaunā gada jāiznes vēsākā telpā. Ļoti būtiska ir pāreja uz zemākām temperatūrām - to nedrīkst darīt strauji, jo var izraisīt šoku augam. Pāris dienas stādu var paturēt vēsākajā mājas telpā, piemēram, garāžā vai priekšnamā. Pēc tam to var izlikt uz balkona vai ārā. Ja ziemas spelgonis sasniedz zemu temperatūru, podiņa augsni var nosegt ar zāģu skaidām vai nomulčēt. Pēc svētkiem jātop skaidrībā, vai eglīte paliks podiņā vai to plānots izstādīt dārzā. Tas arī noteiks turpmākās rīcības plānu.

 Izvēloties stādu atstāt podiņā (lai to varētu ienest iekšā arī nākamajos svētkos), jāseko, lai podiņš ar laiku nekļūst pārāk mazs. Pēc vajadzības eglīti pārstāda lielākā podiņā, vēlams ne īpaši smagā - lai to bez grūtībām varētu pārvietot. Eglīte jānovieto daļēji ēnainā vietā, kuru apspīd rīta saule. Vienīgā suga, kuru izteikti skar pavasara saule, ir Kanādas egle Conica, pārējām saules ietekme ir nenozīmīga. Arī spēcīgs vējš var koku izgāzt. Podiņos vislabāk dzīvos lēni augošās egles, kā arī punduršķirnes, tomēr, lai auga mūžs būtu garāks, pēc pāris gadiem to tomēr ieteicams izstādīt dārzā. Konteineraugiem nepieciešama intensīvāka laistīšana, jo podiņos augsne ātrāk izkalst, turklāt augsnei jābūt labi drenētai. Ūdens nedrīkst uzkrāties podiņa paliktnī. Mēslošana veicama vienu reizi pavasarī, izmantojot lēni iesūcošos mēslojumu. 

 Izvēloties izstādīt eglīti dārzā, attiecībā uz vietas izvēli jāievēro analogi noteikumi kā podiņā augošai eglei. Augsnes pH līmenim jābūt ap 5.5, jo kopumā eglēm patīk skābāka, nedaudz smilšaina vide, un to var ielabot ar kompostu. Kailsakņu stādīšanu dārzā var veikt gan pavasarī, gan vasaras beigās, savukārt augu konteinerā to var darīt visu gadu. Jālūko, lai sakņu kakla augšpuse ir zemes līmenī vai arī nedaudz augstāk par to. Nedrīkst stādu ierakt pārāk dziļi, jo tas var izraisīt auga bojāeju. Pēc izstādīšanas eglīti aplaista un augsni nomulčē, izvairoties no mulčas novietošanas tieši pie stumbra (tas pasargās no kaitēkļiem). Pirmajā gadā nav nepieciešams papildus mēslojums, jo galvenais uzdevums ir panākt sakņu nostiprināšanos, nevis augšanu augstumā. 

 Egles, sevišķi baltegles, mēdz veidot vairākas galotnes, tāpēc nepieciešams tās apgriezt, atstājot visspēcīgāko. Jāapgriež arī tie zariņi, kas izjauc vainaga formu, kā arī atmirušie zari. Dārzā izstādītas egles pirmajā gadā ieteicams laistīt vienu reizi nedēļā.   

 Ziemassvētku eglītes var izaudzēt gan no sēklām, gan spraudeņiem, taču visvienkāršāk ir nopirkt jaunu stādiņu veikalā - piedāvājums ir gana plašs un daudzveidīgs. Iepatikušos eglīti var atnest arī no meža un pārstādīt dārzā. Rudenī vai pavasarī eglītei atdur saknes, pagaida līdz pavasarim (ja saknes atdurtas rudenī) vai rudenim (ja atdurtas pavasarī), uzmanīgi, lai netraumētu mazās saknītes, izņemam eglīti un pārnesam uz jauno vietu dārzā.

 Galvenais drauds iekštelpās turētajām eglēm ir sausums. Noteikti jāseko līdzi augsnes mitrumam - tā nedrīkst izkalst! Lielāki kaitēkļu draudi ir arī dārzā izstādītajām eglēm. Laputis var baroties no jaunajām skujām un dzinumiem, izraisot to dzeltēšanu. Apkarošanu veic ar dažādiem dārzkopības veikalos nopērkamiem bioloģiskiem augu aizsardzības līdzekļiem. Egles un baltegles var apdraudēt Sibīrijas hermess - arī tam patīk mieloties ar jauno skujiņu sulu. Šo kaitēkli var atpazīt pēc dzeltenīgiem plankumiem un skuju nobiršanas. Šādā gadījumā nepieciešama miglošana. Mitrā un lietainā laikā var parādīties arī skujbire, rudenī skujas paliek brūnas un nobirst. Lai cīnītos ar kaitēkļiem vai slimībām, veikalos plašā klāstā pieejami dažādi efektīvi bioloģiskie līdzekļi. Ievērojot visas kopšanas norādes, samazināsies arī bažas par kaitēkļu ieviešanos. Vai iestādīsi savā dārzā Ziemassvētkus? 

Vai tu zināji, ka:

• pasaulē vecākā reģistrētā parastā egle atrodas Zviedrijā un ir 9550 gadus veca;

• eglēm īsti nepatīk pilsētas apstākļi, jo tās slikti aug piesārņotā gaisā;

• augs savu „pilngadību” sasniedz vidēji 6-8 gadu laikā;

• Siguldas pagastā Sauta kalna pakājē sastopama Latvijas garākā egle, kura ir 45,3m gara un ieguvusi arī Latvijas garākā koka titulu;

• egle attēlota arī vairāku LV pilsētu ģerboņos, piemēram, Jēkabpils, Subates un Tukuma pilsētām;

• egles bieži vien tiek pieminētas arī latviešu tautasdziesmās.

 

Līga Bērziņa,