Vīna darīšana no vīnogām patlaban ir eksperimentāla nozare, kuras mērķis nav pašatpelnīšanās, drīzāk tas ir ekskluzīvs biznesa veids un dārgs hobijs, intervijā biznesa portālam "Nozare.lv" atzina viens no Latvijā sertificētajiem vīndariem Normunds Labrencis. Viņš akcentēja, ka patlaban sarežģītākais jautājums ir atbilstošu, Latvijas klimatam piemērotu vīnogu šķirņu izvēle, savukārt laika gaitā tirgū izkristalizēsies tikai daži nopietni spēlētāji, kuri izvērsīs vīna darīšanu, liekot akcentu uz šī biznesa sasaisti ar lauku tūrismu.

Kā vīna darīšanas biznesu ietekmēja grozījumi Alkohola aprites likumā, ar kuriem 2010.gadā tika atvieglotas prasības mājas vīna ražotājiem?

Likuma pieņemšana noteikti vērtējama pozitīvi, jo ļāva sakārtot biznesu un oficiāli tirgot vīnu. Vīndarim nozīmīgākā ir tiešā tirdzniecība, kad cilvēkus var iepazīstināt ar produkciju, jo vismaz sākumā vīndarim pašam vīni ir jāpopularizē, līdz ar to oficiālā atļauja varētu veicināt nozares attīstību, lai gan, protams, attiecīgā dokumentācija nav no vienkāršajām.

Saskaņā ar Valsts Ieņēmumu dienesta (VID) klasifikāciju pastāv sekojošs sadalījums - par vīnu tiek uzskatīts no vīnogām darinātais vīns, savukārt jebkurš cits no augļiem vai ogām gatavotais analogs ir raudzēts dzēriens. Pēc likuma pastāv divas gradācijas, atkarībā no kurām mainās VID nosacījumi saistībā ar akcīzi - vīna darīšana līdz 1000 litriem, un - līdz 15 000 litriem kalendārajā gadā. Visi pārējie VID un Pārtikas un veterinārā dienesta nosacījumi ir vienādi visiem, neatkarīgi no saražotā vīna daudzuma.

Cik zemes nepieciešams vīna laukam un cik izmaksā šī biznesa sākšana?

Zemes nevajag daudz. Ja pieder pieci hektāri, tas jau ir ļoti labi. Tomēr, ja plānots tikai vienu tonnu vīna izbrūvēt, pietiek arī ar vienu hektāru zemes.

Viens vīnogu stāds maksā divus eiro jeb 1,40 latus. Vienam hektāram vajag 3000 - 3500 stādu. Tehniku var noīrēt, bet noteikti ir vajadzīgas labas balstu sistēmas, kuras vienam hektāram izmaksā apmēram piecus-sešus tūkstošus latu.

Ar zināmiem izdevumiem jārēķinās zemes apstrādei. Ja augsnei ir laba kvalitāte, vīnogas var uzreiz stādīt. Ja ne, jārok tranšejas, jāuzlabo augsne un izmaksas uzreiz palielinās. Vīnogām vislabākā ir smilšu dolomīta augsne, var būt arī melnzeme. Mālaina zeme nav ieteicama, jo saknītēm nepietiks gaisa un tas ietekmē vīna garšu.

Un protams, vajadzīga vieta, kur vīnu darīt. Ja tādas nav, izmaksas būs vēl lielākas. Turklāt jāiegādājas atbilstoši raudzēšanas trauki, baloni, augļu smalcinātāji, sulu spiede, izlietnes utt. Vidēji mazam vīndarim, kurš gadā plāno ražot kādas piecas tonnas, attiecīgā aprīkojuma iegādei būs jāiztērē apmēram 4000 latu.

Savukārt reģistrēšanās nebūs dārga - akcīzes nodoklis vīnam un raudzētajiem dzērieniem ir 45 santīmi par litru, bet pati licence maksā 50 latu.

Kopumā jārēķinās ar vismaz 10 000 latu ieguldījumu uz vienu vīnogulāju hektāru. Vīna darīšana pagaidām noteikti ieteicama kā blakusnodarbe, jo tas ir dārgs process, pat ja visu dara bez steigas un ļoti prātīgi. Jāapzinās, ka tā ir eksperimentāla nozare, kuras mērķis pagaidām nav pašatpelnīšanās, savukārt saražotais vīns nebūs masveida prece veikalu plauktiem.

Kad var rēķināties ar ieguldījumu atdevi?

Trešajā gadā būs pirmie ķekari un varēs veikt arī pirmos testus. Īstās ražas sāksies piektajā audzēšanas gadā. Tomēr vīnam paredzētajām vīnogām atšķirībā no galda vīnogām liela raža nav pašmērķis. Galvenais - lai ķekars nepārslogo pašu stādu, kārtīgi nogatavojas un sasniedz maksimālo kvalitāti. Ja uz vienu hektāru ir 3000 stādu un no katra iegūst vismaz pāris kilogramu ogu - tā ir ļoti laba raža. Daudz kas atkarīgs no laika apstākļiem vasarā - dažkārt var novākt četras tonnas vai pat vairāk. Vīndari rēķinās, ka no viena kilograma ogu var iegūt vienu pudeli vīna.

Lielākā rekomendācija potenciālajiem vīna darītājiem - pirms biznesa sākšanas noskaidrot vīna apjomu, ko gada laikā spēsiet realizēt tiešajā pārdošanā, un tikai tad jāpiemeklē vajadzīgās investīcijas. Aprēķini liecina, ka viena litra darīšana izmaksā vienu latu, un, jo mazāka kapacitāte, jo vairāk būs izmaksu. Otrs ieteikums -  jācenšas specializēties tikai uz dažiem vīna veidiem, nevis pūlēties veidot iespējami plašu, bet vienlaikus - sadrumstalotu sortimentu.

Vai vīnoga ir kaprīzs augs?

Nav kaprīzs, bet Latvijā liela vīnogulāju problēma ir neīstā miltrasa. Siltuma un mitruma ietekmē sabrūnē lapas un miltrasa var pāriet uz ogām, samazinot ražu. Tādēļ selekcionāri nemitīgi strādā, lai radītu izturīgākas un pret miltrasu neuzņēmīgas šķirnes. Tās šķirnes, kas Latvijā līdz šim audzētas, nav sliktas, tomēr tās nav īstās vīna darīšanai. Audzētāji izmēģina arī jaunas, no Vācija, Anglijas ievestās šķirnes, kuras būtu pietiekami salcietīgas, un tas mums visiem ir kā liels eksperiments - kas izdosies, kas nē. Tas ir sarežģītākais jautājums patlaban - pareizās šķirnes meklējumi.

Kādas šķirnes patlaban ir populārākās?

Joprojām "Zilga", "Supaga", "Sukribe". Latvijā jauna šķirne ir "Nordica", "Kasaļskij sladkij", ko daudzu hektāru platībā audzē Kanādas vīndari. Pats vairākus gadus audzēju "Jubiļeinij Novgorod", no kuras sanāk "Riesling" tipa gaišais vīns. Latvijā var audzēt gan gaišās, gan tumšās vīnogu šķirnes, tomēr, raugoties no kvalitātes viedokļa, šķiet, ka labākais vīns padodas no gaišajām šķirnēm.

Turklāt Latvijā audzēto vīnogu vīnam par labu nāk fakts, ka tik tālu ziemeļos audzētajām ogām ir izteikta smarža, tās ir daudz aromātiskākas, nekā dienvidu zemēs, kur pēdējos gados pārliecīgā karstuma dēļ ogas faktiski "izcepas" un zaudē aromātu.

Vīnogām nepieciešamas saules apspīdētas dienvidu nogāzes. Savukārt pateicīgākais reģions vīnogu audzēšanai ir Tukuma pusē, Sabilē, tomēr vīnogas labi aug arī Saulkrastu pusē, Viesītē. Latgalē pakalnu daudz, tur arī tiek mēģināts, bet problēma ir aukstās ziemas.

Cik maksā Latvijā darīts vīnogu vīns?

Latvijas vīnogu vīna pudeles cena pašlaik ir ap desmit latiem. Pagaidām par kaut cik nopietnu tirgu nevaram runāt, jo Latvijas vīnogu vīna apjoms, ko saražo licencētie vīndari ir ļoti, ļoti mazs. Raudzētiem dzērieniem - augļu un ogu vīniem cenas ir no pieciem līdz astoņiem latiem par pudeli. Nevar būt lētāk, jo tas ir ekskluzīvs produkts un roku darbs. Loģiski, ka vietējais vīns nevar konkurēt ar divu līdz četru latu vērtajiem masveidā ražotajiem vīniem lielveikalos.
 
Kur vīns tiek realizēts?

Pirmie vīndari, kas pirms gada sāka oficiāli pārdot vīnu, to realizē vai nu uz vietas saimniecībā, tuvējās kafejnīcās, vai gadatirgos savā reģionā, vai tālāk. Nākamais solis, no biznesa viedokļa, būs restorāni, kuri jau izrāda interesi par tik ekskluzīvu dzērienkartes papildinājumu kā vietējo vīnogu vīns. Tiem vīndariem, kas spēs panākt un noturēt atbilstošu kvalitāti, noteikti veidosies sadarbība ar specializētajiem vīna veikaliem.

Lielāko potenciālu vietējā vīna noietam saredzam tūrisma nišā. Protams, ideāli ir viesu nama un vīna darītavas kombinācija, tomēr tas nav obligāti. Galvenais - lai vīndara saimniecība atrodas reģionā ar populārākajiem tūrisma maršrutiem - tā ir Bauska, Rundāle, Sigulda. Noteikti varētu veidot maršrutus, kur līdztekus kultūrvēsturisku objektu apskatei iekļauts vīna darītavas apmeklējums ar degustāciju. Pēc pāris degustācijām tūrists labprāt ver vaļā maciņu un nopērk kādu pudeli.
 
Kā ir ar izredzēm vīnu eksportēt?

Tuvākajā laikā Latvijas vīnogu vīna eksportam uz ārvalstīm praktiski nav izredžu, jo Latvijas vīnam vērtība ir tikai tūristu un mūsu pašu acīs. Arī kolekcionāriem būtu interese iegādāties tik tālu uz ziemeļiem ražotu vīnu. Protams, ja kādam no vīndariem izdodas radīt patiešām unikālu dzērienu, par eksportu varētu padomāt, bet jāapzinās, ka eksportam vajag "uzaudzēt" apjomus.

Tādēļ patlaban galvenais Latvijas aktīvo vīndaru uzdevums ir atrast vienu - pašu piemērotāko - šķirni, un tad visiem kopā to attīstīt. Tas būtu kopējs Latvijas vīna zīmols ar unikālu garšu, līdzīgi kā "Riesling", kuram ir simtiem paveidu, taču tik un tā katram vīndarim no šīs vienas šķirnes izdotos pilnīgi atšķirīgs vīns, jo katram jau ir savs knifs. 

Domājams, ka laika gaitā izkristalizēsies trīs līdz pieci nopietni "spēlētāji", kuri atradīs gan vajadzīgo šķirni, gan izvērsīs vīna darīšanu. Jebkurā gadījumā labs rezultāts būs pēc gadiem pieciem, ne ātrāk. Pat ja laimīgas sagadīšanās dēļ nākamgad vajadzīgā šķirne tiks atrasta, audzētāji ar to apstādīs kaut vai hektāru, un vīnogas izdzīvos ziemu un sāks ražot, un beigu beigās vīndaris atradīs "pareizo" recepti, paies gadi.

Kuri no pārējiem vīniem, kas iekļauti grupā "raudzēti dzērieni", ir populārākie?

Visvairāk tiek darīts ābolu vīns. To var atļauties tirgot, sākot no trim latiem, jo tā ir lētākā izejviela, taču jāpiebilst, ka optimālā cena tomēr ir aptuveni pieci lati par pudeli.

Tomēr popularitātes TOP augšgalā ir aveņu vīns, acīmredzot joprojām zināmās latviešu filmas ietekmē. Nākamais populārākais ir skābo ķiršu vīns, kurš gan ir dārgākais no viesiem - astoņi lati par pudeli, bet tam nenoliedzami ir nākotne. Kā trešais - pīlādžu vīns ar tā īpatnējo garšu. Vēl ir citi interesanti vīni - ziedu vīns, piemēram, pieneņu, rabarberu vīns. Noteikti milzīgs potenciāls ir dzelteno jāņogu un ērkšķogu vīnam. Latvijas brīvvalsts laikā no ērkšķogām un dzeltenajām jāņogām ticis gatavots šampanietis, ko eksportēja pat uz Anglijas karaļnamu.

Cik liela nozīme ir pašdarītā vīna pudeles izskatam un etiķetei?

Ļoti liela nozīme, jo ir jāciena pircējs, tādēļ dzērienam jābūt pienācīgi noformētam. Vajadzētu vairāk piedomāt, lai vietējo vīndaru vīna noformējumā būtu kāda "rozīnīte", kas to padarītu atšķirīgu no masveidā ražotā dzēriena.

Kādas ir vīnkopības nozares perspektīvas tuvākajos gados?

Latvijas mājas vīni joprojām būs šaura biznesa niša salīdzinoši lielo investīciju, kā arī mazā tirgus dēļ. Tomēr, vīna darīšanai attīstoties, var sniegt lielu pienesumu augļkopībai, kā arī lauku tūrisma biznesam, liekot akcentu uz ekoloģiski tīru produkciju -  vīnu un tam klāt piemērotu ēdienu. Vīnogas varētu nebūt katrā reģionā, bet mājas ogu vīns - gan.

Protams, izšķirošais faktors būs kvalitāte - ja vīndaris nemēģinās piestrādāt pie kvalitātes un dabūt kādu "knifu", tad vai nu tirgos savu preci "pa lēto", vai nu viņam vispār vairs nebūs vietas. Tirgus visu izsijās.

INFORMĀCIJAI:

Komercdarbību ar akcīzes precēm, tai skaitā mājās gatavotu vīnu, drīkst veikt komersants, kurš ir saņēmis attiecīgu licencēšanas komisijas izsniegtu speciālo atļauju.

Vīna un citu raudzēto dzērienu gatavotāji, kuri kā izejvielu izmanto savā dārzā vai savvaļā savāktos augus vai ogas un kuri nesaražo vairāk par 15 000 litru gadā, var saņemt licenci ar atvieglotiem noteikumiem.

Pēc VID datiem, 2010.gadā licencētie komersanti saražoja 1484 litru raudzēto dzērienu un 308 litrus pārējo alkoholisko dzērienu, akcīzes nodoklī samaksājot 990 latus.

2011.gada pirmajos trijos mēnešos izgatavoti attiecīgi 744 litri un 177 litri dzērienu, savukārt nodoklī nomaksāti 409 lati.

Patlaban atvieglotās licences ir saņēmuši Līgatnes vīna darītava, Smiltenes sidra darītava, zemnieku saimniecības "Pīlādži", "Ezernieki" un "Smilškalni", individuālie komersanti "Cremon 6", un "Dzintarlāse", SIA "Rāmkalni serviss", SIA "Dienliliju dārzs", SIA "Evi&Jo", SIA "Jokas Developments", SIA "Vīns.lv' un vēl vairāki komersanti.


Ingrīda Mičāne,
Nozare.lv