Joprojām atktuāls ir jautājums par polimēriem – bisfenolu A, kuru izmanto 11 un 18,9 litru polikarbonāta pudeļu ražošanā.

 

Bisfenolu A (BA) pirmo reizi sintezēja 1930. gadā sintētiskā estrogēna pētījuma laikā, tomēr tā vietu ieņēma spēcīgāks savienojums. Interese par BA atjaunojās vēlāk, kad ķīmiķi atklāja, ka to var lietot polikarbonētas plastikas izgatavošanā. Polikarbonātam (PC) ir daudz labu īpašību – tas ir izturīgs pret augstu temperatūru, elektrības iedarbību u. c. –, kuras tiek izmantotas rūpniecībā, arī pārtikas taras ražošanā –  ūdens pudelēs, skārda kārbās utt.

Viss būtu labi, ja materiāla ražošanas procesā nepaliktu daži neapstrādāti BA savienojumi un saites, kas tās savieno ar plastiku, neizrādītos tik nestabilas un nepārtrūktu, tā ļaujot BA nonākt ūdenī, dzērienos un citos pārtikas produktos. 

Tas pats var notikt, kad PC iesaiņojums tiek sildīts. Pēc savas būtības tā ir ķimikālija, kas spēj atdarināt cilvēka hormona – estrogēna – darbību un nopietni iedarboties uz organismu. Eiropas Savienībā to klasificē kā trešās kategorijas toksikantu – vielu, kas jāuzskata par cilvēkam kaitīgu. Izpētīts, ka BA nelabvēlīgi iedarbojas arī uz dzīvniekiem.

Rīgas Stradiņa universitātes docente, dietoloģe Laila Meija uzskaita riskus cilvēku veselībai – BA var veicināt neauglību sievietēm un vīriešiem, ietekmēt vairogdziedzera un olnīcu darbību, veicināt aptaukošanos.  Neskatoties uz BA bīstamību, tas vēl joprojām ir apritē, jo tā aizstāvji uzsver, ka tiekot ievērots vielas pieļaujamais drošības līmenis.

Tomēr bīstams

Jebkuras plastmasas materiālu iepakojumos notiek plastmasas migrācija. Tieši tādēļ ir izstrādātas īpašas prasības un noteikumi par atļaujamajām migrācijas robežām pārtikas apritē izmantojamām plastmasām, tai skaitā polikarbonāta plastmasas izstrādājumiem.

 Pārtikas un veterinārais dienests (PVD), kas kontrolē materiālus un izstrādājumus, 

kuri paredzēti saskarei ar pārtiku, apgalvo, Latvijā lietotajos plastamasas iepakojumos ar BA viss ir kārtībā, kamēr to nesilda kā savulaik zīdaiņu pārtikas pudelītes.

Pētījumos noskaidrots, ka bisfenolu A polikarbonāta pudeļu ūdens satur 100 reizes mazāk par cilvēka veselībai bīstamo apjomu.

“Drošības līmenis var būt diskutabla lieta,” spriež docente L. Meija, par piemēru minot transtaukskābes, kas daudzās zemēs aizliegtas, taču vēl ir vesela rinda valstu, kurās tās joprojām plaši lieto. Valsts veselības politika var sadurties ar ekonomiskām interesēm un spēcīgu ražotāju ietekmi. Tā tas notiek Francijā, kura 2015. gadā pieņēma lēmumu par BA aizliegumu. No PC ražotāju pārstāvjiem jau izskan paziņojumi, ka, ņemot vērā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes atzinumu par BA produktu drošumu patērētājiem, Francijas ierobežojums attiecībā uz bisfenolu A jāuzskata par nesamērīgu un jāatsauc.

L. Meija par nopietnāko brīdinājumu uzskata aizliegumu Eiropā un ASV BA izmantot bērniem paredzētu preču iepakojumā, kā arī ASV Pārtikas un zāļu administrācijas aicinājumu industrijai radīt jaunus materiālus, kas nesaturētu šo plastmasas veidu. “Viņi jau nu neriskētu ar šādiem paziņojumiem, ja tam nebūtu pamata,” piebilst docente.

“Ja ņemam vērā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes apgalvojumu par BA nelielo migrāciju, kas uz cilvēkiem nekādu iespaidu neatstāj, it kā nevajadzētu no tā baidīties. Taču viela ir sastopama tik daudzās lietās, kas mums apkārt un ar ko saskaramies, ka grūti pateikt, kurā brīdī tā nelielā piedeva vairs nemaz nav kaitīga,” secina vides un ķīmijas speciāliste Jana Simanovska. 

Ja sākot uzskaitīt, ar kādiem bisfenola A “nēsātājiem” katru dienu jāsaskaras, kaut vai dzerot ūdeni no PC pudelēm, lietojot pārtiku no skārda kārbām utt, tad sanāk diezgan daudz.

Rīgas Stradiņa universitātes docente Laila Meija iesaka, ko katrs varam darīt ķimizētajā 21. gadsimtā:

* Izvairīties no plastmasas.

* Neglabāt ilgstoši ēdienu plastmasas traukos, kuru ražošanā izmantots BA, kā arī citas kaitīgas vielas.

* Nelietot plastmasas traukus atkārtoti, ja tie tam nav īpaši paredzēti.

* Mazāk lietot konservus.

* Glabāt pārtiku stikla vai speciālos traukos, kas ražoti no mazāk kaitīgas plastmasas.

* Plastmasu mazgāt uzmanīgi ar rokām, mehāniski nesabojājot.

* Neglabāt plastmasas traukos treknu, sālītu vai skābu ēdienu.

* Ja tomēr plastmasas trauku izmanto ēdiena glabāšanai, nelietot bojātus traukus – tie jāizmet.

Kas atiecās uz lielo pudeļu ūdens lietotājiem svarīgi ievērot, ka saules staros, siltumā tās nedrīkst turēt – sasilis ūdens ātrāk zaudē savu kvalitāti, turklāt pastāv arī cilvēku veselībai kaitīgā bisfenola A pastiprinātas migrācijas risks. 

Šis process aktivizējoties jau 30 līdz 35 grādu siltumā. Klientiem, kuru ūdens aparāts ar bāciņu novietots saulainā vietā, piedāvājot tos nosegt ar speciālu maisiņu. 

Ieteicamā pudeļu glabāšanas temperatūra ir no +4 līdz +25 grādiem.

Plastmasas traukus un citu iesaiņojumu pārtikas vajadzībām atkarībā no konkrētā materiāla marķē ar cipariem no viens līdz septiņi.

Grafiski tie attēloti trijstūrīšos ar cipara un/vai burtu kombināciju. Cipars norāda uz iepakojuma materiāla veidu, bet trijstūra simbols paskaidro, ka tas ir reģenerējams un/vai pārstrādājams. 

Zīmes uz iesaiņojuma vai produkta galvenokārt noder iepakojuma šķirotāju ērtībām, taču tās derīgi zināt arī pircējiem, lai saprastu, kādas plastmasas iesaiņojumā pārtikas produkts ievietots, un izvairītos no riskantākajiem savienojumiem. 

Ūdeni ražotāji galvenokārt pilda polietilēntereftalāta pudelēs, kuru apzīmēšanai saīsināti izmanto burtu kombināciju PET un ciparu “1”, kā arī polikarbonāta traukos ar apzīmējumu PC un ciparu “7”.

Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Pārtikas tehnoloģijas 

fakultātes asociētā profesore, iepakojumu pētniece Sandra Muižniece-Brasava palīdz izskaidrot, kas slēpjas zem katra apzīmējuma.