No Eiropas virtuves vēstures
Dodoties ceļojumos uz citām valstīm, viena no būtiskām lietām ir citu
tautu virtuves iepazīšana. Ēdienu veidi, to pagatavošana, galda
tradīcijas, garšas liecina par konkrētās tautas vēsturi, cilvēku
ieradumiem, dzīvesveidu. Tomēr izrādās, ka Eiropas tautu virtuve lielā
mērā ir līdzīga. Tā neatņemamu daļu eiropiešu virtuvē ieņem gaļa.
Dodoties ceļojumos uz citām valstīm, viena no būtiskām lietām ir citu
tautu virtuves iepazīšana. Ēdienu veidi, to pagatavošana, galda
tradīcijas, garšas liecina par konkrētās tautas vēsturi, cilvēku
ieradumiem, dzīvesveidu.
Tomēr izrādās, ka Eiropas tautu virtuve lielā
mērā ir līdzīga. Tā neatņemamu daļu eiropiešu virtuvē ieņem gaļa.
Šoreiz nedaudz par to, kā un kad cilvēki sākuši domāt par to, ka ēdieni ir īpaši jāpagatavo. Vēstures pētnieki lēš, ka par pirmo virtuvi, kura gan bija ļoti primitīva, var runāt laiku jau aptuveni 500 000 gadu atpakaļ, kad ēdiena gatavošanai tika izmantoti visvienkāršākie paņēmieni. Toreiz gatavošanas mērķis bija ēdienu padarīt sagremojamu.
Sākotnēji gaļa tika gatavota uz dzīvas uguns, pēc tam uz oglēm, kas garantēja vienmērīgāku tās izcepšanos. Pēc tam tika atklāta iespēja gatavot ēdienu bedrēs, gaļu un dažādas saknes ietinot lapās, tādā veidā gatavojot ar tvaika palīdzību.
Tikai daudz vēlāk ēdienu sāka vārīt ieliektos akmeņos, lielos gliemežvākos vai dzīvnieku kuņģī. Turpretī, keramikas trauki parādījās vēl vēlāk. Vēlīnajā akmens laikmetā parādījās arī graudaugu biezputras, neraudzēta maize, kā arī pirmie gaļas un graudaugu sautējumi.
Šai laikā tika atklāts arī rūgšanas process, kas vēlāk ļāva attīstīties raudzētai maizei, kuras pirmsākumi meklējami Ēģiptē, kā arī alkoholiskajiem dzērieniem, kuru pirmsākumi meklējami Mezopotāmijā.
Pietiekami daudz ziņu ir saglabājies par seno grieķu virtuvi. Antīkajā Grieķijā iecienīta bija cūkgaļa, truša gaļa un putnu gaļa. Tāpat ļoti iecienītas bija zivis – gan ceptas uz oglēm, gan krāsnī, kā arī zupās.
Ir saglabājušies dati par to, ka Romas impērijas laikā parādījās tieksme pēc kaut kā eksotiska, reta un īpaša ēdienā. Tā, piemēram, imperators Vitelio atļāvās tērēt lielas naudas summas, lai dabūtu ēdienu, kura pamatā bija zivju aknas, fazāna un pāva smadzenes, kā arī flamingo mēles.
Lai arī tā atļāvās darīt tikai imperators, tomēr arī kopumā tā laika virtuve liecina par pārpilnību un mākslīgumu. Liellopu, jēra, cūkas, mežacūkas, truša gaļa, kā arī tuncis, kā arī olas vai lēcas tika gatavotas un pasniegtas apmēram vienā un tai pašā veidā. Ēdienu gatavojot, tika izmantots medus, neraudzētā vīnogu sula, vīns un etiķis, kā arī liels daudzums garšvielu un daudz mērces.
Viduslaikos notika atgriešanās pie ēdiena gatavošanas uz dzīvas uguns, to liekot podos vai uzspraužot uz iesmiem. Augstākajā sabiedrībā galvenais ēdiens bija gaļa. Netika arī atmests ieradums pirms cepšanas gaļu apvārīt, kā arī to apstrādāt ar medu, garšvielām un dažādām mērcēm.
13.gadsimta beigās atkal no jauna tika atklāta gatavošana krāsnī, galvenokārt, tādā veidā tika cepta maize. Tāpat ir liecības, ka šai laikā paralēli gaļas ēdieniem, kā arī tradicionālajām saldi sāļajām, saldi piparotajām garšām un garšvielu pārbagātai lietošanai, sāka novērtēt dārzeņus, kurus galvenokārt uzturā lietoja vienkāršā tauta, gatavojot dažādas zupas, dārzeņu tortes, omletes un citus ēdienus.
Renesansē atkal notika atgriešanās pie ekstravagantās virtuves, jo tika noliegtas tradicionālās garšas un viss, kas bija ierasts. Viss tika pārspīlēts – garšvielas, cukurs, mērces.
Modernās virtuves aizsākumi meklējami 18.gadsimtā Francijā. Notika izmaiņas ne tik daudz gatavošanas un ēšanas paradumos, cik garšu izjūtā. Tika atklāti svaigie produkti, mēreni lietojot garšvielas un ieviešot maigas mērces, no ēdienkartes izslēdzot spēcīgas un mākslīgas garšas.
Mainījās arī pusdienu struktūra. Ja iepriekš visi ēdieni uz galda tika salikti vienlaicīgi, tad tagad ēdieni tika nesti viens pēc otra noteiktā hierarhiskā kārtībā.
Dažādu vēsturisku un tehnoloģijas atklājumu dēļ tieši 19. un 20.gadsimts ienesa būtiskas izmaiņas arī ēšanas paradumos. Tā pēckara gados Eiropas virtuve tika praktiski iznīcināta. Ēdiena bija maz, lai ar to eksperimentētu un kaut ko jaunu gatavotu. Bet 60.gados atsākās strauja virtuves tradīciju atdzimšana. Ekonomiskās izaugsmes rezultātā praktiski katrā mājā ienāca ledusskapis, krāsns, elektroierīces.
Arī tas, ka sievietes ienāca darba tirgū, mainīja ēšanas ieradumus, jo palika arvien mazāk laika ēdiena gatavošanai. Līdz ar to tādi ēdieni, kuru gatavošanai bija nepieciešams ilgs laiks, piemēram, dažādas putras, tika aizstāti ar grilējumiem un citām vieglām receptēm.
Ilze Mežniece
Šoreiz nedaudz par to, kā un kad cilvēki sākuši domāt par to, ka ēdieni ir īpaši jāpagatavo. Vēstures pētnieki lēš, ka par pirmo virtuvi, kura gan bija ļoti primitīva, var runāt laiku jau aptuveni 500 000 gadu atpakaļ, kad ēdiena gatavošanai tika izmantoti visvienkāršākie paņēmieni. Toreiz gatavošanas mērķis bija ēdienu padarīt sagremojamu.
Sākotnēji gaļa tika gatavota uz dzīvas uguns, pēc tam uz oglēm, kas garantēja vienmērīgāku tās izcepšanos. Pēc tam tika atklāta iespēja gatavot ēdienu bedrēs, gaļu un dažādas saknes ietinot lapās, tādā veidā gatavojot ar tvaika palīdzību.
Tikai daudz vēlāk ēdienu sāka vārīt ieliektos akmeņos, lielos gliemežvākos vai dzīvnieku kuņģī. Turpretī, keramikas trauki parādījās vēl vēlāk. Vēlīnajā akmens laikmetā parādījās arī graudaugu biezputras, neraudzēta maize, kā arī pirmie gaļas un graudaugu sautējumi.
Šai laikā tika atklāts arī rūgšanas process, kas vēlāk ļāva attīstīties raudzētai maizei, kuras pirmsākumi meklējami Ēģiptē, kā arī alkoholiskajiem dzērieniem, kuru pirmsākumi meklējami Mezopotāmijā.
Pietiekami daudz ziņu ir saglabājies par seno grieķu virtuvi. Antīkajā Grieķijā iecienīta bija cūkgaļa, truša gaļa un putnu gaļa. Tāpat ļoti iecienītas bija zivis – gan ceptas uz oglēm, gan krāsnī, kā arī zupās.
Ir saglabājušies dati par to, ka Romas impērijas laikā parādījās tieksme pēc kaut kā eksotiska, reta un īpaša ēdienā. Tā, piemēram, imperators Vitelio atļāvās tērēt lielas naudas summas, lai dabūtu ēdienu, kura pamatā bija zivju aknas, fazāna un pāva smadzenes, kā arī flamingo mēles.
Lai arī tā atļāvās darīt tikai imperators, tomēr arī kopumā tā laika virtuve liecina par pārpilnību un mākslīgumu. Liellopu, jēra, cūkas, mežacūkas, truša gaļa, kā arī tuncis, kā arī olas vai lēcas tika gatavotas un pasniegtas apmēram vienā un tai pašā veidā. Ēdienu gatavojot, tika izmantots medus, neraudzētā vīnogu sula, vīns un etiķis, kā arī liels daudzums garšvielu un daudz mērces.
Viduslaikos notika atgriešanās pie ēdiena gatavošanas uz dzīvas uguns, to liekot podos vai uzspraužot uz iesmiem. Augstākajā sabiedrībā galvenais ēdiens bija gaļa. Netika arī atmests ieradums pirms cepšanas gaļu apvārīt, kā arī to apstrādāt ar medu, garšvielām un dažādām mērcēm.
13.gadsimta beigās atkal no jauna tika atklāta gatavošana krāsnī, galvenokārt, tādā veidā tika cepta maize. Tāpat ir liecības, ka šai laikā paralēli gaļas ēdieniem, kā arī tradicionālajām saldi sāļajām, saldi piparotajām garšām un garšvielu pārbagātai lietošanai, sāka novērtēt dārzeņus, kurus galvenokārt uzturā lietoja vienkāršā tauta, gatavojot dažādas zupas, dārzeņu tortes, omletes un citus ēdienus.
Renesansē atkal notika atgriešanās pie ekstravagantās virtuves, jo tika noliegtas tradicionālās garšas un viss, kas bija ierasts. Viss tika pārspīlēts – garšvielas, cukurs, mērces.
Modernās virtuves aizsākumi meklējami 18.gadsimtā Francijā. Notika izmaiņas ne tik daudz gatavošanas un ēšanas paradumos, cik garšu izjūtā. Tika atklāti svaigie produkti, mēreni lietojot garšvielas un ieviešot maigas mērces, no ēdienkartes izslēdzot spēcīgas un mākslīgas garšas.
Mainījās arī pusdienu struktūra. Ja iepriekš visi ēdieni uz galda tika salikti vienlaicīgi, tad tagad ēdieni tika nesti viens pēc otra noteiktā hierarhiskā kārtībā.
Dažādu vēsturisku un tehnoloģijas atklājumu dēļ tieši 19. un 20.gadsimts ienesa būtiskas izmaiņas arī ēšanas paradumos. Tā pēckara gados Eiropas virtuve tika praktiski iznīcināta. Ēdiena bija maz, lai ar to eksperimentētu un kaut ko jaunu gatavotu. Bet 60.gados atsākās strauja virtuves tradīciju atdzimšana. Ekonomiskās izaugsmes rezultātā praktiski katrā mājā ienāca ledusskapis, krāsns, elektroierīces.
Arī tas, ka sievietes ienāca darba tirgū, mainīja ēšanas ieradumus, jo palika arvien mazāk laika ēdiena gatavošanai. Līdz ar to tādi ēdieni, kuru gatavošanai bija nepieciešams ilgs laiks, piemēram, dažādas putras, tika aizstāti ar grilējumiem un citām vieglām receptēm.
Ilze Mežniece
