Lai iepazītos, kādas pārmaiņas Vidzemē nesis ES atbalstītais ūdenstūrisma projekts, Vidzemes plānošanas reģions rīkoja izbraukumu pa Salacu.

Salaca ir ģimenes ceļojumiem ļoti piemērota upe. Pa to var laivot visā upes garumā,” saka uzņēmuma „Salacas kanoe” īpašnieks, lielisks ūdenstūrisma instruktors un gids Kaspars Vāle.

Kanoe laivas ir sagatavotas, pamācības, kā uzvesties uz ūdens un kustināt airi, sniegtas, un mūsu ceļojums pa upi no Mazsalacas tilta var sākties.

Pirms sakāpšanas laivā esam jau brīdi pakavējušies pie Salacas iztekas no Burtnieka ezera, kur arī ir labiekārtota vieta, lai ceļojumu sāktu, taču tad braucienam vajadzētu vairāk laika. Pirms starta esam apmetuši loku pa Mazsalacu – jauku pilsētiņu, kur atrodas vairākas apmeklējuma vērtas vietas. Tur dzīvojis un savas koka figūriņas darinājis leģendārais meistars Valters Hirte. Tagad tās apskatāmas muzejā, kurš drīz pārcelsies uz netālo Valtenberģu muižu Salacas krastā.

Interesantu ieskatu Mazsalacā sniedz arī novadpētniecības muzejs, kur aplūkojami vairāku ievērojamu cilvēku (piemēram, mūsu arhitekta klasiķa Konstantīna Pēkšēna) ciltskoki, amizantu noti piešķir pelīšu kolekcija, bet medību cienītāji var apskatīt trofejas - ragus, kaulus un putnu un meža zvēru izbāzeņus.

Neticami, bet fakts – pēc aukstajām un lietainajām dienām saulīte pa zemes virsu ripo, vējš pūš tikko manāmi maigi. Ir 20. maijs, un laimīgi var būt tie, kam ir izdevies nokļūt Salacas krastā. Vidzemes plānošanas reģiona speciāliste Ilze Liepa atzīst: „Ūdenstūrisma vasara Latvijā ir īsa, vajadzētu to pastiept garāku. Ceru, ka projekts „Riverways”, kuru pabeigsim jūnijā, mudinās cilvēkus laivot pa upēm arī agrā rudenī un pavasarī. Vai tad šobrīd nav brīnišķīgi?”

Jautājums ir retorisks, jo atbild sniedz pati daba. Ar purenēm un ievām pilnos ziedos Salacas krastos, ar putnu dzidrajām balsīm, kurām netraucē ikdienas trokšņi, ar rāmo upes tecējumu, kurā atspoguļojas augstās debesis. Par klintīm Salacas krastos būtu jāstāsta īpaši, jo tās braucienu laivā dara neaizmirstamu. 

Vietām tās slejas cēli majestātiski, vietām spraucas caur nesaplaukušo lapotni, vietām klintīs ir izgrauztas alas, vietām tās sacaurumojoši putni, vietām gribas nofotografēties, bet pie Skaņākalna, kur ir mūsu pirmā atpūtas vieta, - pārņem vēlēšanās izmēģināt balsi.

Ilze Liepa stāsta: „Ar Igaunijas un Latvijas sadarbības projektu „Riverways” gribam cilvēkus iedrošināt nodarboties ar ūdenstūrismu. Projekta gaitā esam iepazinuši un aprakstījuši Vidzemes upes. Katrai upei ir sagatavota sava karte, kas būs latviešu, igauņu, angļu un krievu valodā. 

Jau drīz tās varēs saņemt tūrisma informācijas centros un pie ūdenstūrisma pakalpojumu sniedzējiem. Kartēs ir pilnīga informācija par katru upi, apstāšanās un izkāpšanas vietām, uzņēmējiem, kas iznomā laivas un sniedz citus ūdenstūristiem nepieciešamus pakalpojumus. Būs ieguvums ne tikai pašiem tūristiem, bet arī tūrisma pakalpojumu sniedzējiem.”

Atpūtas vietās Salacas krastos ir novietoti pontoni, lai laivās varētu droši iekāpt un tikpat droši no tām izkāpt. Kaspars Vāle, kura uzņēmumam „Mazsalacas kanoe” ir piešķirta Latvijas tūrisma kvalitātes zīme „Q Latvija”, ir strikts, ka ar ūdeņiem jokot nedrīkst. Laivas visbiežāk apgāžas tieši tāpēc, ka mēģina iekāpt un izkāpt nepiemērotā vietā un dara to nepareizi. Pilnīgi nepieļaujami ir lietot grādīgus dzērienus un kāpt laivā…

Visu pārējo drīkst un vēl vairāk. Atpūtas vietās ir galdi pusdienu maltītēm ar nojumi kā, piemēram, pie Skaņākalna vai bez jumtiņa, piemēram, kā pārsimt metru tālāk Silmaču atpūtas vietā. Tur ir arī tualete, ugunskura vieta, informatīvs stends par laivošanu un konkrēto vietu, kur esi apstājies.

Skaņākalna dabas parks, protams, ir brīnumaina pastaigas vieta arī, ejot kājām, taču to, kas paveras no ūdens, krastā redzēt nevar. Atgriežamies laivās un mērojam pa ūdeni vēl kilometrus piecus.

Brauciens turpinās līdz Dauģēnu klintij, kur „Mazsalacas Kanoe” darbinieks paņem no mums laivas, drošības vestes un, ja mums būtu atkritumu maisiņš, aizvestu prom arī to. Mēs, veiksminieki, kam ir bijusi iespēja piedzīvot šo jauko dienu, dodamies mājup ar projekta „Riverways” īstenošanas gaitā izdoto bukletu „Ūdenstūrisms Igaunijā un Latvijā”. Tajā lasām, ka ūdenstūristus gaida abās mūsu valstīs 65 upes, maršrutu garums ir 2800 kilometru, bet, tā kā dzīvojam pie jūras, mums tiek piedāvāti arī 15 jūras maršruti. Bukletā sniegts maršrutu raksturojums un ieskicēti objekti, kuru vērošana no ūdens vai apskate krastā bagātinās laivotājus.    

Plašāka informācija par ūdens tūrisma maršrutiem ir atrodama projekta mājaslapā, taču ne ar anglisko projekta nosaukumu, bet skaidrā latviešu valodā www.upesoga.lv (sak, katram braucienam ir kāda odziņa!).

Inta Briede