Latvijas iedzīvotāji ir priviliģēti – mums ir tik daudz laba ūdens, ka nereti to nenovērtējam. Atšķirībā no daudzās citās zemēs mītošajiem mēs varam izvēlēties, kādu ūdeni labāk dzert – veikalā pirktu, no akas vai avota, īpašu brīnumūdeni, ko uzstājīgi reklamē tā izplatītāji, vai vienkārši to, kas tek no krāna. 

Manā bērnībā Rīgā ūdens, kas nāca no krāna, garšoja pēc hlora, un mēs to dzērām tikai novārītu. Tagad ūdens apgādes sistēmas ir tik ļoti mainījušās, ka krāna ūdeni Latvijā mierīgi var dzert bez vārīšanas.

Tā kā pašvaldības dzeramo ūdeni regulāri kontrolē, tas ir drošs, lēts, videi un veselībai draudzīgs. Piemēram, Rīgā puslitrs krāna ūdens izmaksā 0,077 eirocentus, tā saražošanai patērē pāris kilodžoulu enerģijas, un tas nerada iepakojuma atkritumus. Ūdens veikalā puslitra plastmasas pudelē maksā puseiro, rada 32 g iepakojuma atkritumu, un tā saražošanai patērē vairākus tūkstošus kilodžoulu enerģijas.

Diemžēl Latvijā aizspriedumu pret krāna ūdeni ir daudz – ja citās valstīs jums restorānā ūdeni no krāna ielies karafē par brīvu, tad Latvijā visbiežāk piedāvās pudeļu ūdeni par krietnu samaksu. Īpaši cēlās vietās tas būs importa ūdens stikla pudelē, kas atvesta no tālām zemēm. Iedomājieties, kādu klimata jeb oglekļa pēdu šāds ūdens rada! Tāpēc mani ļoti iepriecināja kafejnīca «Miit» un LU Dabaszinātņu centrs, kur ir dzeramā ūdens krāns. Katrs dzer, cik grib! 

Kas sabojā ūdeni?

Parasti domājam, ka piesārņojums rodas, ja netīri notekūdeņi un augsnes ūdeņi nokļūst upēs vai gruntsūdeņos. Tomēr, izrādās, piesārņojums ūdenī var nokļūt no trauka, kurā tas iepildīts, vai arī no caurulēm, pa kurām tas plūst.

Senajā Romā krietnu laiku izmantoja svina caurules, tomēr tas nav kaitējis, jo caurules apkaļķojušās. Svina caurules lietotas arī citās Eiropas valstīs pat pirms simt gadiem. Mūsdienās šim nolūkam izmanto tērauda, vara un plastmasas caurules. Plastmasas caurules ir gan no polietilēna un polipropilēna, gan polivinilhlorīda (PVC). Diemžēl PVC niecīgos daudzumos var izdalīt dietilheksilftalātu (DEHP) –endokrīnajai sistēmai kaitīgu vielu, kas, iespējams, ir arī kancerogēna. Atbildīgās iestādes saka, ka vielas koncentrācijas ir niecīgas un nekaitīgas. Ja šaubāties, ūdeni var attīrīt ar ogles filtru.

Arī polikarbonāta pudeles var saturēt bisfenolu A – tā ir hormonālo sistēmu traucējoša viela, kas organismam sagroza «galvu», izliekoties par dabisko hormonu estradiolu.

Nevēlamā iedarbība ir ļoti plaša: var veicināt audzēju rašanos un aptaukošanos, izraisīt reproduktīvās veselības un pat uzvedības problēmas. Polikarbonāta pudeles var atpazīt pēc simbola (attēlā), kas apzīmē polikarbonāta plastmasu. Tomēr ar šo simbolu apzīmē arī citus plastmasas veidus, kas nesatur šo kaitīgo vielu.

No polikarbonāta gatavo, piemēram, atkārtoti izmantojamās 18 litru ūdens pudeles. Lai gan Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde uzskata, ka pudelēs un citos pārtikas iepakojumos esošais bisfenols A risku patērētājiem nerada, ir zinātnieki, kas aicina Eiropas Komisiju pārskatīt bisfenola A klātbūtni pārtikas iepakojumā, un, iespējams, drīzumā tas arī tiks darīts. Mazākos iepakojumos ūdeni pilda PET pudelēs, kas bisfenolu A nesatur. 

Cita veida plastmasas alternatīvu ir maz, jo lielajām pudelēm vajag izturīgu plastmasu, tām ar PET nepietiek. Tomēr nav pārliecības, ka alternatīvas būtu labākas, piemēram, par vienu no tām – tritānu – nesen gana prestižā zinātniskā žurnālā «Ecotoxicology» publicēts raksts vēsta, ka arī tam piemīt hormonālo sistēmu graujošas īpašības. Mazuļiem, kas ir jutīgāki, labāk izvēlēties polipropilēna vai stikla pudelītes. 

Aizdomīgās akas

Aku ūdens ir visnedrošākais, jo to var ātri piesārņot un īpašnieki to reti kontrolē. Aku ūdenī var nokļūt gan kanalizācija, gan mēslojuma atliekas, gan arī pesticīdi un citas vielas atkarībā no tā, kas un kā apkārtnē saimnieko. Slāpekļa savienojumu koncentrācija akas ūdenī dažviet ir pat tik liela, ka var kaitēt zīdainim, ja to izmanto piena maisījumu gatavošanā. Tāpēc, ja lietojat akas ūdeni, vēlams to regulāri pārbaudīt laboratorijās un pieskatīt, lai tuvumā nav piesārņojuma avotu. Turklāt aka katru gadu ir jātīra.

Brīnumfiltri

Ūdens filtri tiešām var palīdzēt tikt vaļā no dietilheksilftalāta (DEHP), bet neuzķerieties uz brīnuma pārdevējiem. Par ūdens kvalitāti var liecināt tikai un vienīgi akreditētas laboratorijas veiktie testi. Dažādas filtru iekārtas, kas izmanto aktīvo ogli, var iegādāties veikalos, sākot no desmit eiro.

Svētceļojums uz avotu 

Avota ūdens latviešiem šķiet kaut kas tik īpašs, ka mēs pieciešam neērtības, no pilsētas dodamies pie avotiem un sasmeļam ūdeni nedēļai. Avota ūdens patiešām var būt garšīgāks par krāna ūdeni, jo tā garšu nosaka izšķīdušās minerālvielas pat ļoti nelielās koncentrācijās. Problēma gan ir tāda, ka piesārņojums var nonākt arī avotu ūdenī, bet tos nekontrolē. Un ir atšķirība, vai avots ir «pa ceļam» vai uz to braucam speciāli, lieki piesārņojot dabu.

Strukturētais ūdens

Vai esat gatavi maksāt par sapni? Jā, jā, tieši ar to nodarbojas strukturētā ūdens pārdevēji – viņi pārdod mums skaistu stāstu par to, ka ūdens uzkrājot «pozitīvo enerģiju» un ka, dzerot šo ūdeni, mūsu dzīvē notikšot brīnumu lietas, tostarp – kļūsim laimīgāki. Bet vai tam ir kāds cits pamatojums kā vien placebo? Strukturētā ūdens ražotāji (piemēram, «Memory water») atsaucas uz it kā zinātniskiem pētījumiem, un – tik tiešām! – var rasties iespaids, ka viss ir pamatots, ka ūdens tik tiešām tiek apstrādāts, un, galvenais, apstrādes rezultāti tajā arī saglabājas, jo ūdenim esot atmiņa. Ūdens atmiņas mītu uztur arī homeopāti un japāņu fotogrāfs Masaru Emoto, kura pētījumu neviens nav spējis atkārtot. Bet pētījumus, kurus nevar atkārtot, zinātnieki neuzskata par vērā ņemamiem. 

Ūdens molekulas ir polāras, un tām ir tendence kārtoties noteiktās struktūrās – līdzīgi, kā to dara magnētiņi. Pievilkšanos starp ūdens molekulu pozitīvo un negatīvo galu sauc par ūdeņraža saitēm. Kad ūdens ir šķidrā veidā, ūdens molekulas ir ļoti kustīgas, tās nepārtraukti pārkārtojas un izjauc šīs struktūras, lai radītu nākamās. Tomēr, ja ūdenī ir citu vielu molekulas, ūdens molekulas to tiešā tuvumā saglabā kārtību ilgāku laiku, jo starp ūdens un citu vielu molekulām izveidojas daudz spēcīgākas saites.

Atrausiet šo citu molekulu vai virsmu – haotiskā kustība gūs virsroku, un struktūras izjuks. Arī homeopāti mums cenšas iegalvot pretējo – ūdens «atceroties» savu kārtību ap citām molekulām un nezaudējot to arī lielākā atšķaidījumā, saglabājot citas molekulas īpašības pat tad, kad svešo molekulu ūdenī vairs nav. Strukturētā ūdens ražotāji stāsta, ka ar noteiktu frekvenču palīdzību varot ievibrēt ūdens molekulas tā, ka tās sastājoties struktūrās, kādās tās atrodas cilvēka audos. Jāsaka gan, ka frekvence ir svārstību biežuma mērvienība, bet mērvienība neko nevar

ievibrēt, ar to var tikai izmērīt svārstības. 

Nav skaidrs, kas tad īsti ūdenī svārstās – vai tie ir mehāniskie, skaņas vai gaismas viļņi. Organismam tīkamās ūdens struktūras saglabājoties tik ilgi, līdz ūdeni nopērkam un dzeram.

Bet! – ir viens bet. Tīrā ūdenī ūdeņraža saišu veidoto struktūru mūžs ir īsāks par sekundes miljono daļiņu, jo molekulām piemītošā enerģija, kas tām liek kustēties, ir spēcīgāka par ūdeņraža saitēm, kuras veido šīs struktūras, tāpēc tās sabrūk, lai spontāni veidotos nākamās. Līdz ar to stāsts par «atmiņas ūdeni» ir tipiska pseidozinātne, kad pierādītas zinātnes atziņas un fakti tiek sajūgti kopā ar nepārbaudāmiem izdomājumiem un nespeciālistam tas izklausās gana ticami. Tik ticami, lai maksātu par šādu ūdeni divreiz vairāk. Jo tik ļoti gribas noticēt, ka laimi varam atrast ārpus sevis.

Un – nav tiesa, ka «atmiņas ūdens» ir ekoprodukts, kā saka paši ražotāji. Ikviens pudeļu ūdens videi rada krietni vairāk problēmu, turklāt ir krietni dārgāks par ūdeni no krāna. Tāpēc es iesaku dzert krāna ūdeni. Naudu, kas ietaupīta, nepērkot ūdeni pudelēs, iesaku iztērēt labai pārtikai vai izglītībai

Jana Simanovska,

vides inženierzinātņu doktore

Avots:VV